Kas apturēs "Maniaku"?

 

Autoram ir ne tikai autortiesības, viņam ir arī autora tiesības, proti – Satversmē garantēta mākslinieciskās izteiksmes brīvība. Demokrātiskā sabiedrībā mākslas brīvībai ir svarīga loma, jo tā nodrošina radošu vidi un aizsargā personas tiesības brīvi paust savus uzskatus, pārdzīvojumus un pieredzi, izvēloties tam pēc paša ieskatiem atbilstošākos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus.

 

Tāpēc lasot Valda Felsberga recenziju portālā Satori par Andra Grūtupa grāmatu Maniaks īpaši nebrīnījos par citātiem no grāmatas, kuros detalizēti aprakstīts, kā galvenais varonis Rogaļovs izvaro savus upurus. Ja reiz grāmatas autoram šķiet, ka tas ir vienīgais veids, kā panākt ticamības un klātbūtnes efektu* – lai tā būtu. Šķiet, mākslas pasaule ir pieredzējusi ne to vien. Tālāk tā jau ir lasītāja izvēle, vai viņš grib šādu grāmatu lasīt. Un kritiķu darba lauks, novērtējot darba literārās kvalitātes.

Taču mani izbrīnīja, ka grāmatā visas izvarotās sievietes tiekot sauktas īstajā vārdā. It kā ar to vēl nebūtu gana, ticamības un klātbūtnes efekta panākšanai publicētas arī detalizētas šo sieviešu pēcnāves fotogrāfijas. Nenoliedzami, ticamības moments ir nodrošināts maksimāli. Tomēr vai tiešām mākslas brīvība nozīmē, ka autors var rakstīt pilnīgi jebko? Kur paliek šo sieviešu tiesības uz privātās dzīves aizsardzību, ko arī garantē Satversme?

Latvijā tiesu prakses saistībā ar mākslinieciskās izteiksmes brīvību gandrīz vai nav. Man nāk prātā tikai Anitas Dragunas prasība pret literatūras mēnešrakstu Karogs par žurnālā publicētu Riharda Bargā Tenku atsaukšanu. Šī lieta vēl atrodas apelācijas instancē, tāpēc pagaidām nav īpaši noderīga.

Vēl viens kāzuss par mākslinieciskās izteiksmes brīvību bija bēdīgi slavenais Katrīnas Neiburgas reklāmplakāts ar kailu Pinokio. Pēc ārzemju tūristu sūdzībām policija uzsāka kriminālprocesu par bērnu pornogrāfiju. Latvijas Cilvēktiesību centrs sniedza atzinumu, ka plakātā nav konstatējama bērnu pornogrāfija, savukārt policijas iejaukšanās ir mākslinieciskās izteiksmes brīvības ierobežojums, kas apdraud radošo vidi. 

Varbūt, ka nepatīkamā kļūdīšanās Pinokio lietā attur policiju un citas tiesībsargājošās institūcijas no iejaukšanās mākslas sfērā. Vismaz es neesmu dzirdējusi, ka kāda institūcija būtu reaģējusi uz grāmatas Maniaks publicēšanu. Ārzemju tūristi, diemžēl, grāmatas latviski nelasa, tāpēc arī policijai laikam neviens nesūdzas.

Tāpēc es sameklēju vienu ārzemju spriedumu par mākslas brīvības robežām – Vācijas Konstitucionālās tiesas nolēmumu lietā Esra**, ar kuru par pamatotu tika atzīts aizliegums publicēt kādu grāmatu. Aizliegtā grāmata ir romāns, kas balstās autora personīgajā pieredzē un detalizēti ataino viņa pusotru gadu ilgušo romānu ar bijušo draudzeni. Lai arī sievietes vārds romānā bija nomainīts, tomēr viņu bija iespējams atpazīt. Grāmatā atklājas dažādas intīma rakstura detaļas no sievietes dzīves, piemēram, viņas attiecības ar savu ļoti smagi slimo bērnu vai arī pārdomas un šaubas par to, vai taisīt abortu. Vairākās vietās aprakstītas viņas seksuālās attiecības ar grāmatas autoru.

Tiesa atzina, ka mākslas brīvība ietver arī brīvību izmantot piemērus no reālās dzīves. Tomēr intīmās sfēras aizsardzība ierobežo mākslas brīvību. Autora literārajā darbā radītā estētiskā realitāte atrodas apgriezti proporcionālā attiecībā pret privātās dzīves aizskārumu. Jo vairāk grāmatas realitāte atbilst dzīves realitātei, jo smagāks būs privātās dzīves aizskārums. Gadījumā, ja tiek aizskartas īpaši aizsargājamas privātās dzīves dimensijas, fikcijas pakāpei darbā ir jābūt īpaši augstai, lai varētu atzīt, ka nav noticis privātās dzīves aizskārums. Pie īpaši aizsargājamām privātās dzīves un personas cieņas dimensijām pieder personas seksuālā dzīve.

Grūtupa grāmatā fikcijas pakāpe ir minimāla. Autors tieši uzsver darba dokumentālo vērtību, ko panācis, pārrakstot krimināllietas materiālus. Tomēr nepieciešamo fikcijas pakāpi jeb distanci no reālās dzīves viņš būtu varējis nodrošināt pavisam vienkārši - upuru vārdu vietā rakstot iniciāļus un nepublicējot fotogrāfijas. Taču tā nenotika, un nu Maniaks klīst pa Latviju. Vai tiešām neviens viņu neapstādinās?

 

Papildināts 8.8.2010.

Nedaudz pārveidotā un papildinātā versijā ar nosaukumu "Mākslas brīvība nav absolūta" šis ieraksts publicēts žurnālā "Jurista Vārds" Nr.31, 3.8.2010. un pārpublicēts portālā Delfi


-----

* Intervijā žurnālam Jurista Vārds A. Grūtups saka: „Notikumu konkrētībai un detalizācijai, ko man pārmet, ir tikai viens mērķis - ticamības un klātbūtnes efekts. Lai es lasītāju varētu ievilkt tekstā, likt viņam saprast, kas notiek. Tā ir mana pārliecība, ka dokumentālā prozā tā ir jādara.”

** Vāciski lasošie ar pilnu tiesas nolēmumu lietā Esra var iepazīties te.

 

Comments: 6 (Discussion closed)
  • #1

    Inese Riežniece (Friday, 23 July 2010 01:02)

    Paldies par juridisko ieskatu šajā jautājumā. :)
    Sāku lasīt recenziju un netiku pat līdz pusei. Bija pretīgi. Skaidrs, ka grāmatu pilnīgi noteikti nelasīšu.

  • #2

    Inese Riežniece (Friday, 23 July 2010 01:26)

    Saņēmos un izlasīju tomēr līdz galam to recenziju. Klau - vai nevajadzētu palūgt Tiesībsarga birojam sniegt kādu atzinumu šajā lietā? ...nu tā - profilakses nolūkos? ;)

  • #3

    Gustavs (Friday, 23 July 2010 07:44)

    Problēma jau arī ir tajā, ka Grūtups vārdā min arī tās izvarotās sievietes, kuras izdzīvoja un kurām, piemēram, ir profili draugiem.lv. Faktiski Grūtups par šiem cilvēkiem ņirgājas. Satori.lv recenzijā Valdis Felsbergs uzdod retorisku jautājumu- kurš tad ir upuris?

  • #4

    Pipari uz mēles (Friday, 23 July 2010 10:16)

    Jā, un kurš tad ir maniaks? Vācijā šāda grāmata vispār nenonāktu līdz grāmatnīcu plauktiem, jo cilvēktiesību pārkāpums ir kliedzošs. Pieņemu, ka šīm sievietēm, kas nu ir dubulti upuri, nav ne zināšanu, ne līdzekļu, lai aizstāvētu savas tiesības. Taču šis nav tikai privāttiesisks strīds. Te būtu jāiejaucās arī valstij. Sanāk tāda kā vēstures atkārtošanās - Rogaļovu ilgi neviens neaizturēja, jo viņš bija milicijas aģents. Tagad Grūtups šo sieviešu godu un cieņu izsmērē pa savas slimās grāmatas lapām un atkal neviens neko, jo... kurš tad pieķersies Grūtupam.

    Nezinu, Inese. Es par Tiesībsargu esmu domājusi - principā viņam ex officio būtu kaut kas jādara. Kāpēc viņš klusē? Pašam Grūtupam viņš laikam neko nevar izdarīt. Cik saprotu, civiltiesiskos strīdos Tiesībsargs iejaucas tikai diskriminācijas aizlieguma neievērošanas gadījumā. Kaut gan te būtu ko darīt kaut vai attiecībā uz jautājumu, kā slēgtas krimināllietas materiāli varēja nonākt Grūtupa rokās un publiskoti grāmatā.

  • #5

    Unabomberz (Thursday, 29 July 2010 12:40)

    Esmu pārsteigts par Vācijas sprieduma rezultātu. Grūti protams spriest neizlasot pašu spriedumu un grāmatu, bet ja vārds ir mainīts... es godīgi sakot neredzu privātuma pārkāpumu... Tad jau mēs nonākam pie tā, ka vispār nedrīkstēs izdot autobiogrāfijas/biogrāfijas tās nesaskaņojot ar visiem tajās minētajiem cilvēkiem....

    Magda, kāpēc tiesībsargam kautkas būtu jādara? Precīzi neatceros, bet viņa funkcijās taču bija tikai valsts pārvaldes iestāžu uzraudzība (nu ok droši vien arī to privātpersonu uzraudzība, kurām ir uzticētas kādas publiskās varas funkcijas, t.i. ir tiesības izdot trešajām personām saistošus administratīvus aktus). PS - vai tad tā Rogoļova lieta bija slēgta ??? Ja arī formāli bija tad pēc fakta tās sēdes bija atklātas jo tur piedalījās kaudze ar cilvēkiem kuri būtu jāizraida slēgtas sēdes gadījumā.

  • #6

    Pipari uz mēles (Monday, 02 August 2010 17:58)

    Unabomberz, vispirms atvainojos par vēlo atbildi - šobrīd esmu atvaļinājumā.

    Par tiesībsargu piekrītu, viņam nav jāiejaucas divu privātpersonu strīdā un jārisina mākslas brīvības un privātuma aizsardzības attiecības. Taču šajā gadījumā privātās dzīves aizskārums, manuprāt, ir ļoti liels. Gan kā šīs valsts pilsonei, gan kā juristei man gribētos, lai tiesībsargs uz to reaģē. Es priecātos dzirdēt viņa juridisko vērtējumu par krimināllietas materiālu pilnīgu publiskošanu. Jo krimināllietas materiālus Grūtups, visticamāk, ieguva no tiesas vai arhīva - tātad no valsts. Manā skatījumā nav pat izšķiroši, vai tiesas sēde bija slēgta vai publiska. Viena lieta ir sēdēt tiesas zālē un klausīties procesu, pavisam cita - iegūt savā rīcībā visus lietas materiālus un rīkoties ar tiem pēc brīvas gribas.

    Par Vācijas spriedumu es negribēju pārāk izplūst, tāpēc varbūt radās priekšstats, ka tas ir ļoti ierobežojošs. Taču vispār tiesa uzsvēra, ka atpazīstamība kā tāda ir pieļaujama. Persona drīkst būt identificējama un attēlota negatīvi, ja vien tā nav apzināta goda un cieņas aizskaršana ar nepatiesiem faktiem un ziņām. Savukārt personas intīmās dzīves sfēra uz sabiedrību vispār neattiecas, tāpēc tā ir sargājama jebkurā gadījumā - neatkarīgi no tā, vai ziņas un fakti ir patiesi vai nē.