Ko darīt ar AKKA/LAA monopolstāvokli?

 

Ņemot vērā gan autoru, gan darbu izmantotāju publiski izteiktos iebildumus pret AKKA/LAA darbu, loģisks šķiet kādas partijas aicinājums likvidēt AKKA/LAA monopolstāvokli. Jo tad viss būtu kārtībā. Taču, pieejot monopola jautājumam pragmatiski un bez emocijām, jāņem vērā vairāki aspekti:

 

Pirmkārt, privātas organizācijas monopolu nevar likvidēt nekā citādāk, kā vien dibinot alternatīvu organizāciju, un konkurences ceļā izmainot tirgus varas attiecības. Valsts nevar iejaukties privātu subjektu darbībā un tos vienkārši likvidēt.

 

Otrkārt, kolektīvā pārvaldījuma tirgū, kurā darbojas AKKA/LAA, ir augstas barjeras ienākšanai tirgū. Tas nozīmē, ka jaundibināmajai organizācijai ir jārēķinās ar šķēršļiem, kas var ievērojami apgrūtināt tās darbības uzsākšanu un nostabilizēšanos. Galvenokārt, barjeras ir ekonomiskas. Tā kā kolektīvā administrēšana balstās uz apjomradītu ietaupījumu, tad administrēšanas izmaksas samazinās līdz ar pārstāvāmo autoru skaita pieaugumu. Jo īpaši Latvijas apstākļos, kur tirgus ir mazs, rodas jautājums, vai atmaksājas uzturēt vēl vienu organizāciju ar tādām pašām izmaksām? 

 

Treškārt, vēsturiskā pieredze liecina, ka vairāku konkurējošu organizāciju darbošanās ātri vien izraisīja darbu izmantotāju neapmierinātību. Tā kā nevarēja zināt, kura organizācija pārstāv kurus autorus, tad darbu izmantošana bieži vien beidzās ar skaidrošanos tiesas priekšā. Tieši darbu izmantotāji bija tie, kas skaidrības vārdā pieprasīja, lai būtu tikai viena kolektīvā pārvaldījuma organizācija.

 

Ceturtkārt, citu valstu pieredze piedāvā šādus variantus vairāku kolektīvā pārvaldījuma organizāciju pastāvēšanai: 1) ASV ir divas konkurējošas organizācijas publiskā izpildījuma jomā - BMI un ASCAP - un darba izmantotāji slēdz līgumus ar abām, lai būtu droši, ka to rīcībā būs viss mūzikas repertuārs, 2) vairākas organizācijas paralēli var darboties arī tad, ja katrai no tām ir savs žanrs - kā tas ir, piemēram, Vācijas gadījumā ar filmu nozari. Taču no konkurences tiesību viedokļa arī tas ir monopols, jo dažādie žanri savā starpā nekonkurē (nav aizvietojami). 

 

Piektkārt, attiecībā uz noteiktiem darbu un to izmantošanas veidiem attīstības tendences Eiropas mērogā drīzāk virzās uz dažu oligopolu izveidošanos. Ja tā tiešām notiks, tad Latvijas autoru un darbu izmantotāju līgumpartnere turpmāk būs, piemēram, vācu GEMA vai angļu PRS ar vēl spēcīgākām tirgus un sarunu pozīcijām nekā AKKA/LAA. 

Tāpēc svarīgi būtu sākt ar divām citām lietām. Autoriem pašiem ir aktīvāk jāiesaistās savu tiesību aizsardzībā un īstenošanā. Jautājumi, kas viņus neapmierina, jārisina organizācijas iekšienē (par to jau reiz rakstīju). Vienlaicīgi ir jāparedz efektīvāks Autortiesību likuma regulējums, kas veicinātu caurskatāmāku kolektīvā pārvaldījuma organizāciju darbību. Manuprāt, Kultūras ministrijas pēdējie izstrādātie grozījumi šai ziņā bija diezgan veiksmīgi (vairāk par to te). Diemžēl, attiecīgais likumprojekts šobrīd ir iestrēdzis Saeimā un, visticamāk, tā arī paliks neizskatīts līdz 10. Saeimas vēlēšanām. 

 

Comments: 3 (Discussion closed)
  • #1

    Modus Operandi (Wednesday, 22 September 2010 10:33)

    Tiešām tik daudzi pieiet tai lietai tik neloģiski? Ne jau monopolā ir problēma, bet visatļautībā. Viņu tiesības iekasēt un apgrozīt naudu garantē valsts (autortiesību likumi), bet uzņēmums nav valsts iestāde un attiecīgi nav atbildīgs iedzīvotāju priekšā. Viss, ko vajag izdarīt, ir sabalansēt varu ar atbildību — vai nu liekot viņiem strādāt tikai ar parakstītiem līgumiem, no likuma svītrojot jebkādus punktus par kolektīvo pārvaldījumu, vai arī AKKA/LAA padarīt par valsts iestādi, kas pilda likumus valsts uzraudzībā un par ko valstij ir jāatskaitās pilsoņiem.

    Šobrīd ir tā, ka viņi ir privāts uzņēmums, kas var rīkoties gandrīz pilnīgi pēc saviem ieskatiem, jo cilvēks no malas nevar bīdīt pretenzijas pret privāta uzņēmuma iekšējo politiku vai pat pieprasīt to atklāt. Bet, atšķirībā no privāta uzņēmuma, likums neļauj AKKA/LAA pasūtīt trīs mājas tālāk, ja tev nav pieņemamas viņu darbības metodes un tāpēc nevēlies sadarboties.

  • #2

    Pipari uz mēles (Thursday, 23 September 2010 09:42)

    Negribētu gluži piekrist, ka AKKA/LAA būtu jākļūst par valsts iestādi. Tas vien, ka likums autoram nodrošina noteiktas tiesības, nenozīmē, ka valstij būtu jānodarbojas ar to administrēšanu. Līdzībās runājot, valstij tad būtu jānodarbojas arī ar nekustamā īpašuma apsaimniekošanu, jo Satversme garantē privātīpašuma aizsardzību.

    Taču nenoliedzami likumdevējs nav pietiekami novērtējis riskus, kas ir saistīti ar kolektīvā pārvaldījuma organizāciju monopolstāvokli un no tā izrietošo ļaunprātīgas izmantošanas iespēju jeb "visatļautību", kā Tu raksti. Autortiesību likumā būtu jāiestrādā mehānismi varas sabalansēšanai.

    Par Tavu piedāvājumu svītrot kolektīvo pārvaldījumu - tas vairāk ir jautājums par to, kas tiek licencēts individuāli un kas kolektīvi. Zināmais princips nosaka, ka kolektīvi vajadzētu administrēt cik vien maz tiesību iespējams un tik daudz tiesību, cik nepieciešams. Cik pārdomāti tas ir Autortiesību likumā, protams, ir cits jautājums. Taču nevajadzētu a priori domāt, ka viss, kas ierakstīts likumā, ir tikai un vienīgi AKKA/LAA labā. Bet varbūt paliksim pie monopolstāvokļa, un par šo tēmu izvērstāk citreiz.

    Ja drīkst zināt, kādos jautājumos Tev ir nācies sadarboties ar AKKA/LAA?

  • #3

    guntislau (Friday, 01 October 2010 08:58)

    Pievienojos argumentiem un īpaši secinājumiem. Uzskatu, ka autoriem pašiem ir aktīvi jādarbojas, ja viņiem kaut kas nepatīk. Nav jau obligāti jādibina kkas jauns. Pietiktu, ka vienotos noteikta grupa, sasauktu ārkārtas sapulci un uzdotu konkrētu uzdevumu...

    Bet laikam mums pagaidām nav tādas kolektīvās demokrātijas prasmes un mākas/vēlmes diskutējot veidot viedokli. Ja kāds mēģina ar kādu grupu vienoties par to, kā balsos, tad tas momentā tiek uztverts par intrigu vērpšanu.