Nesēja atlīdzība par privātu kopēšanu

 

Nesen kāds komentētājs lūdza, lai uzrakstu par CD matricām. Interesantas sagadīšanās pēc tieši tajā dienā, 21.oktobrī, Eiropas Savienības Tiesa pasludināja spriedumu par "nesēja atlīdzību". Tā nu šoreiz iepazīstināšu jūs ar šo spriedumu.

 

Nesēja atlīdzība ir nodeva, kas maksājama par tādām reproducēšanas iekārtām un tukšajiem nesējiem kā DVD rakstītāji un CD matricas. Eiropas Savienības līmenī autoru un izpildītāju tiesības uz nesēja atlīdzību par privāto kopiju izgatavošanu paredz Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā. Šī direktīva ir iestrādāta dalībvalstu, tai skaitā Latvijas, nacionālajā likumdošanā. Problēmas ar direktīvas piemērošanu radās Spānijā, tāpēc Spānijas tiesa lūdza ES Tiesas skaidrojumu par nesēja atlīdzību.

 

ES Tiesas sprieduma galvenās tēzes ir šādas:

(1) Tiesa atgādināja, ka Direktīva paredz ekskluzīvas autoru, izpildītāju un producentu tiesības uz viņu darba vai izpildījuma fiksācijas reproducēšanu jeb pavairošanu. Tomēr dalībvalstīm ir tiesības paredzēt izņēmumu no šīm tiesībām un atļaut kopijas privātai lietošanai. Šādā gadījumā autoriem un izpildītājiem pienākas taisnīga atlīdzība.

(2) Jēdziens "taisnīga atlīdzība" ir autonoms Eiropas Savienības tiesību jēdziens, kas ir jāinterpretē vienveidīgi visās dalībvalstīs. Tas gan neietekmē katras dalībvalsts tiesības noteikt taisnīgas atlīdzības maksāšanas veidu, finansējuma mehānismu un iekasēšanu, kā arī tās apjomu. Nosakot taisnīgu atlīdzību, jāņem vērā kaitējums, kas autoram rodas no privāto kopiju izgatavošanas

(3) Dalībvalsts var paredzēt atlīdzības shēmu, kuras ietvaros atlīdzība jāfinansē personām, kurām ir digitālās reproducēšanas iekārtas, ierīces, kā arī datu nesēji un kuras šādi – juridiski vai faktiski – minētās iekārtas nodod privātpersonu rīcībā vai sniedz tām reproducēšanas pakalpojumus, ja šīm personām ir iespēja pārnest faktisko finansējuma pienākumu uz privātpersonām – lietotājiem. Tiesas ieskatā šāda shēma nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp autoru un darbu izmantotāju interesēm.

(4) Taisnīgs līdzsvars starp autora un darbu izmantotāju interesēm ir nodrošināts tikai tādā gadījumā, ja ir uzskatāms, ka digitālās reproducēšanas iekārtas, ierīces un datu nesējus izmanto, lai izgatavotu kopijas personīgai lietošanai, un tādējādi rada kaitējumu aizsargātā darba autoram.

(4.1) Taisnīgs līdzsvars nav ievērots, ja nesēja atlīdzība tiek piemērota vienveidīgi, ignorējot apstākli, ka minētās iekārtas un datu nesējus izmanto arī juridiskas personas, kas neizgatavo kopijas privātai lietošanai.

(4.2) Turpretim, ja attiecīgās iekārtas tiek nodotas privātpersonām izmantošanai personīgiem mērķiem, nav jāpierāda, ka tās ar šīm iekārtām ir izgatavojušas kopijas personiskai lietošanai un tādējādi radījušas kaitējumu aizsargātā darba autoram. Attiecībā uz šīm personām likumīgi pamatoti var uzskatīt, ka tās pilnībā izmanto tām piešķirtās lietošanas tiesības - ka tās izmanto visas minēto iekārtu iespējas, tostarp reproducēšanas iespēju. No tā izriet, ka tikai ar šo iekārtu vai ierīču spēju izgatavot kopijas pietiek, lai pamatotu nodevas par kopiju personiskai lietošanai piemērošanu, ar nosacījumu, ka minētās iekārtas vai ierīces ir nodotas fizisku personu kā privātu lietotāju rīcībā.

Ko šis spriedums nozīmē Latvijai?

Normatīvā līmenī ES Tiesas spriedums Latvijā neko nemaina, jo, atšķirībā no Spānijas, jau tagad Ministru kabineta noteikumi par nesēja atlīdzību paredz izņēmumu tām personām, kuras reproducēšanas iekārtas un datu nesējus neizmanto privātu kopiju izgatavošanai. Šīs personas nemaksā nesēja atlīdzību, ja tās ir reģistrējušās AKKA/LAA un regulāri iesniedz atskaites par katru izmantoto datu nesēju.

Ideoloģiskā līmenī spriedums ir sliktas ziņas visiem tiem, kas kritizē nesēja atlīdzības maksāšanas pamatotību, norādot, ka CD diskos var kopēt ne tikai aizsargātus autoru darbus. ES Tiesa ir pasludinājusi legālo prezumpciju, saskaņā ar kuru nav svarīgi, kā tieši privātpersona izmanto konkrēto datu nesēju. Izšķiroši ir, vai attiecīgajai iekārtai vai datu nesējam ir spēja izgatavot darbu kopijas. 

Savukārt es sprieduma ietekmē aizdomājos par citu aspektu. Tā kā nesēja atlīdzības mērķis ir atlīdzināt autoriem, izpildītājiem un ierakstu kompānijām nodarītos zaudējumus, tad ko darīt ar tiem ierakstiem, kurus nav iespējams kopēt? Diez vai kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, sadalot iekasēto atlīdzību, ņem vērā tos darbus un ierakstus, kuriem ar tehnisko aizsardzības līdzekļu palīdzību ir bloķēta kopēšanas iespēja. Tādā situācijā sanāk, ka tiesību subjekti saņem atlīdzību par kaitējumu, kura nemaz reāli nav. Vai varbūt tas vairs nav aktuāli, jo tehniskie aizsardzības līdzekļi praksē tomēr netiek izmantoti?

Comments: 2 (Discussion closed)
  • #1

    Modus Operandi (Monday, 08 November 2010 10:08)

    Lai arī man likums nešķiet īsti pareizs (pretējs nevainīguma prezumcijai), jāpiekrīt, ka laikam jau nekas labāks šobrīd nav izdomāts. Tas, kas, manuprāt, nekādi nav pieņemams, ir jebkādu griestu trūkums apjomam. Izlabo mani, ja kļūdos, bet vai nebija tā, ka lielākajā daļā valstu šī nodeva grozās 10%-50% robežās, bet pie mums tā sasniedz 100%?

  • #2

    Pipari uz mēles (Monday, 08 November 2010 10:26)

    Nu jā, pagaidām ar to ir jāsamierinās. Domāju, ka diskusija saasināsies tad, kad palielināsies legāli pirktās mūzikas apjoms internetā. Jo tādā situācijā sanāk maksāt divkārši. Latvijā tas gan pagaidām nav relevanti.

    Griesti nodevai ir, to nosaka MK noteikumi. Šobrīd tie ir: audiokasetes — 0,03 lati, videokasetes — 0,06 lati, minidiski (MD) — 0,03 lati, CD-R, CD-RW — 0,10 latu, DVD-R, DVD-RW — 0,20 latu, kopēšanas iekārtas - 1 lats. Ātri paskatījos vikipēdijā, piemēri no citām valstīm bija līdzīgi. Tagad tiek strādāts pie jauniem noteikumiem, lai būtu ietverti arī mobilie, atmiņas kartes un cietie diski. Cik saprotu, summas ir diezgan iespaidīgas. Taču arī liela industrijas pretestība - redzēs, kā tas beigsies.