Par torentiem

 

Jāatzīstas, ka līdz šim laikam dzīvoju kādā paralēlā pasaulē vai vismaz ar rozā brillēm noteikti. Jo dzirdot runas par torentiem un failu apmaiņu, pie sevis parasti nodomāju: "Jā, jā, bet tā jau tikai tāda pusaudžu padarīšana, ir taču tik daudz citu autortiesību problēmu." Šķiet, ka tā tomēr nav tikai "pusaudžu padarīšana".

Tviterī biju salasījusies daudz sajūsmas pilnu atsauču par Darren Aronofsky režisēto "Melno gulbi" (Black Swan), tāpēc nolēmu pārbaudīt, vai iTunes jau piedāvā šo filmu iznomāt. Tā kā pēdējā laikā tik ļoti esmu ierakusies disertācijas rakstīšanā, tad filmu jaunumiem īpaši nesanāk pasekot. Tāpēc ar izbrīnu konstatēju, ka "Black Swan" kino starts vēl ir priekšā: Vācijā tas būs 20.janvārī, bet Latvijā - tikai 28.janvārī. Lieki teikt, ka filmu DVD versijas tirgū nonāk vien zināmu laiku pēc kino starta, bet televīzijā - vēl vēlāk, un tie, kuru ierakstus lasīju tviterī, nebija nekādi pusaudži.

Negribu ne moralizēt, ne piesaukt Autortiesību likuma pantus - katrs pats diezgan labi zina, ka aizsargātas mūzikas, filmu un programmatūras apmaiņa torentos ir nelegāla. Kamēr Vācijā un citās attīstītākajās Eiropas valstīs jau priecājas par legālā online-tirgus uzplaukumu un ievērojamu ieņēmumu kāpumu, Latvijā visi šie interneta piedāvājumi joprojām nav pieejami. Ir izveidojies apburtais loks - ierakstu kompānijas negrib ienākt Latvijas tirgū augstā pirātisma līmeņa dēļ, savukārt legālu piedāvājumu trūkums daudziem liek izmantot torentus, lai nebūtu galīgi atdalīti no pārējās pasaules. It kā esam visi vienā Eiropas Savienībā ar vienotu iekšējo tirgu, taču tieši internetā faktiskās iespējas sadalīt tirgu pēc saviem ieskatiem, kā arī kontrolēt un ierobežot darbu pieejamību pēc ģeogrāfiskiem kritērijiem ir vēl lielākas kā jebkad.  

 

Comments: 13 (Discussion closed)
  • #1

    Modus Operandi (Monday, 10 January 2011 09:16)

    Ļoti labi uzrakstīts. Vēl varētu piebilst, ka tas ir neapstrīdam fakts, ka cilvēki ir nepacietīgi, instinkts "būt pirmajam" valda pār masām. Tā kā tas nav nekas izteikti negatīvs, tad uz to vajadzētu pelnīt, nevis ar to cīnīties. ASV filma iznāca jau 3. decembrī, kāpēc Eiropai jāgaida gandrīz divus mēnešus?

    Visas šīs reģionu atšķirības — gan pēc parādīšanās datumiem (un dažās jomās tie mēdz būt arī pusgadi un gadi, ne tikai mēneši), gan cenām un citām īpatnībām, manuprāt, arī ir pieskaitāms pie datorpirātisma veicinātājiem.

  • #2

    Unabomberz (Monday, 10 January 2011 16:10)

    Tā viņš ir. Attiecībā uz mūziku, tas nav vērojams (t.i. atšķirīgie "release date"), bet filmām ārkārtīgi izteikti.

    Attiecībā uz pieeju vispirms lielais ekrāns, tad noma un tad tirdzniecība vismaz loģika ir skaidra, bet attiecībā uz pirmizrāžu atšķirīgajiem datumiem dažādos reģionos godīgi sakot pat idejiskais pamats nav skaidrs, kāpēc tā.

    Cita starpā es gan zinu vienu piemēru, kāpēc rietumos šķībi skatās uz postsovietiskajām trešās pasaules valstīm un nedod viņām to svaigāko savlaicīgi. Piemērs nav par autortiesībām, bet jaunu produktu, kuram tirdzniecības uzsākšana bija paredzēta vienā dienā visā pasaulē. Ražotājs no ASV to sūtīja uz Krieviju, ar konkrētām norādēm, kurā dienā tas drīkst parādīties pieejams mazumtirdzniecībā. Ņemot vērā Krievijas plašumus piegādes tika nodrošinātas savlaicīgi un mazumtirgotājam produkts bija pieejams nedēļu pirms attiecīgā datuma. Un tiešī nedēļu pirms produkta tirdzniecības uzsākšanas visā pasaulē (tai skaitā pašā ASV) Vladivostokā neliela partija no oficiālā izplatītāja stocka jau tika izpārdota. Lieki teikt, ka attiecīgais ražotājs turpmāk uz Krievijas tirgu skatās visai šķībi.

  • #3

    Autornica.lv (Monday, 10 January 2011 20:24)

    Par atšķirīgajiem datumiem mana versija ir tāda: Kā jebkuram tirgū darbojošam uzņēmumam arī mūzikas un filmu producentiem ir savas stratēģijas par produkta izplatīšanu. Ir reizes, kad pirmizrāde notiek visā pasaulē vienlaicīgi, savukārt citkārt to ir izdevīgāk darīt pakāpeniski. Jāņem arī vērā, ka filmas sagatavošana konkrētam tirgum prasa gan laiku, gan resursus - kamēr gaida, līdz iedublēs filmu Vācijas tirgum, tikmēr var jau palaist ASV un pelnīt. Un ir tirgi, kuros vispār nav vērts iet iekšā, jo tas nesīs tikai zaudējumus.

    Bet es nedomāju, ka tas kaut kā īpaši veicina pirātismu kā tādu, ja nu vienīgi baro ar materiālu. Vienkārši ir jau nostiprinājusies zināma sabiedrības daļa, kurai tas ir pilnīgi normāli.

  • #4

    Pars-pro-toto (Tuesday, 11 January 2011 12:32)

    Interesants, diskusiju raisošs autores ieraksts. Jāsaka, ka moralizēšana, precīzāk sakot, pirātisma iemeslu un autortiesību nepieciešamības izvērstāka, dziļāka vērtēšana filozofiskās un morāles kategorijās kā reiz ir aktuāls jautājums, kura risināšanai būtu jāvelta spēki, lai sabiedrībai sniegtu pamatojumu autortiesību ievērošanas nepieciešamībai, kā arī lai varētu spriest par turpmākiem vēlamiem autortiesību attīstības virzieniem. Pašreiz autortiesības (lielā mērā anglo-amerikāņu tiesību ietekmē) kļūst vienīgi par autortiesību darbu izveidē (arī reklamēšanā) ieguldīto investīciju aizsardzības tiesībām, atstājot novārtā tādus virsmērķus kā jaunrades veicināšana (investīciju aizsardzība ir tikai viens no jaunradi veicinošiem faktoriem) un iesaistīto pušu (darbu autoru, autortiesību izmantotāju un sabiedrības) interešu sabalansēšanu. Saskatāma arī liela atsevišķu interešu grupu (parasti autortiesību izmantotāju) ietekme uz autortiesību normatīvā regulējuma izstrādi (piemēram, datu bāzu aizsardzības īpatnības ES, datorprogrammu aizsardzība, arvien garāki aizsardzības termiņi u.tml.) Līdz ar to autortiesībām pietrūkst leģitimitātes - daudzi cilvēki (un runa nav tikai par tiem, kas nepiepūlas domāt morales kategorijās) neatzīst šīs tiesības par taisnīgām. Trūkstot šādai atzīšanai, ir neiespējami panākt sabiedrības nosodījumu attiecībā pret tiem, kas autortiesības pārkāpj.

    Autortiesību darbi nav tikai īpašuma objekti un mēģinājumi tos par tādiem padarīt ar normatīvo aktu palīdzību (arī ar tiesību doktrīnas palīdzību) cieš un cietīs neveiksmi. Autortiesības ir tiesības uz noteikta veida informāciju (cilvēka jaunrades rezultātu) un kā tādas ir izņēmums no principa, ka informācija nevar būt par īpašuma objektu. Kā izņēmums, tas būtu tulkojams sašaurināti (arī likumdošanas procesā).

    No augstāk minētā arī izriet, ka cilvēki nesamierināsies ar to, ka viņiem liedz piekļuvi kaut kādai informācijai (šajā gadījumā - autortiesību darbiem), pamatojot, ka tā ir kāda īpašums. Tomēr piekļuvi autortiesību darbiem var sasaistīt ar nepieciešamību maksāt saprātīgu atlīdzību, lai nodrošinātu investīciju atpelnīšanu un iespēju veidot jaunus darbus, kā arī lai par vienīgo kultūras veidu nekļūtu t.s. hobijkultūra, kad, lai nodrošinātu sev cilvēka cienīgus dzīves apstākļus autoram būtu jāpiepelnās vēl citos darbos. Pārspīlēta investīciju aizsardzība, negodīga attieksme pret sabiedrību un nespēja pamatot autortiesību nepieciešamību atbilstoši to patiesajai dabai turpretim sekmēs autortiesību turpmāku pārkāpšanu.

  • #5

    Unabomberz (Tuesday, 11 January 2011 13:48)

    Nekādi nevaru piekrist, ka dažādie "relese date" neveicina pirātismu. Manuprāt attiecībā uz filmām ir tieši pretēji. Piemēram - Latvijā filmas ar dažiem izņēmumiem netiek dublētas (desmit gadu laikā dublētas liekas kādas četras - Šreks, Vāģi, Ledus laikmets). Pārējas - tulkotas ar subtitriem. Kur attaisnojums atšķirīgajam release date? Manuprāt paaudzei, kura ir torrentu lietotāji (teiksim pat plašāk, jebkuram vidusskolu beigušam un datoru lietojošam cilvēkam) tulkojums Holivudas angļu valodai vispār nav nepieciešams. Es vismaz neatceros, kurā no pēdējā laikā skatītajām filmām esmu lasījis subtitrus.

    Turklāt vēl Modus Operandi minētais "būt pirmajam".

  • #6

    Autornica.lv (Wednesday, 12 January 2011 07:40)

    @Pars-pro-toto
    Paldies par iesaistīšanos diskusijā un foršo komentāru! Pilnībā piekrītu par situācijas aprakstu, kas izveidojies nesabalansēta regulējuma rezultātā. Reducējot to visu uz Latvijas situāciju, sekas ir ļoti skaidri redzamas: viss tiek mālēts vai nu tikai balts, vai melns. Taču iesaistītajām pusēm būtu jāsaprot, ka tās viena bez otras nevar - ka autors nerada tikai sev, bet ir pat ieinteresēts sava darba izplatīšanā, taču tai pat laikā tam ir tiesības uz atlīdzību un ka samērīga autortiesību aizsardzība galu galā ir sabiedrības interesēs. Latvijā Autortiesību likuma regulējums (nerunājot par direktīvās ietvertajiem noteikumiem, kas ir jāpārņem obligāti) vairāk pat sliecas autora virzienā, paredzot ļoti maz izņēmumus sabiedrības un darbu izmantotāju labā. Kas ir arī vēsturiski izskaidrojams, jo vienīgais ietekmīgais lobijs līdz šim ir bijušas tikai kolektīvā pārvaldījuma organizācijas (un vēl datorprogrammu ražotāji).

    Nevaru piekrist definīcijai, ka autortiesības būtu tiesības uz informāciju, no tā izsecinot šaura izņēmuma piemērojamību. Pašu informāciju kā tādu autortiesības neaizsargā, un tā tam arī ir jāpaliek. Autortiesības attiecas uz formu, kādā šī informācija ir ietverta. Protams, ierobežojot pieeju aizsargātajam objektam, tiek arī liegta pieeja zināmai informācijai, kas tajā ir ietverta. Taču informācijas iegūšana kā tāda pat ne visos gadījumos ir autora darba izmantošanas mērķis. Parasti jau cilvēkus interesē tieši darbs kā tāds. Kaut vai konkrētais piemērs-vai tas mēs skatāmies filmu, lai iegūtu informāciju vai tomēr, lai izbaudītu visu to radošā darba rezultātu, kas šo filmu beigu beigās padara par to, kas tā ir?

  • #7

    Autornica.lv (Wednesday, 12 January 2011 07:46)

    @Unabomberz
    Vai alkoholismu veicina alkohola pārdošana vai tomēr problēma slēpjas dziļāk un meklējami iemesli, kāpēc cilvēkam ir tieksme pēc alkohola? Līdzīgi, manuprāt, arī ar dažādajiem pirmizrāžu datumiem - jā, tas galu galā ir izdevīgi pirātiem, ka dažādās valstīs datumi atšķiras, taču tas noteikti nav iemesls, kāpēc pirātisms vispār pastāv.

    Savukārt instinkti cilvēkiem ir daudz un dažādi, taču vai tāpēc tiem visiem jādod vaļa? Un vai tad, ja release date visās valstīs būtu vienā dienā, visi tie, kas tagad filmas skatās torentos, skrietu uz pašu pirmo seansu?

  • #8

    Pars-pro-toto (Wednesday, 12 January 2011 11:17)

    Rakstot, ka autortiesības ir tiesības uz noteikta veida informāciju, balstījos uz plašu jēdziena "informācija" skaidrojumu, aptverot ar to visus cilvēku domāšanas rezultātā (pastarpinātās izziņas rezultātā) noformētus datus, pretstatot to tīrās izziņas rezultātā iegūtiem datiem (šāds pretnostatījums tajā pašā laikā sniedz šaurāku jēdziena "informācija" skaidrojumu, nekā atziņa, ka viss, ko cilvēks izzina ir informācija).

    Filmas ir viens no informācijas nodošanas veidiem (līdzās tekstuālajam, grafiskajam u.c. veidiem), kurš atšķirībā no tekstuālās formas palīdz skatītājam labāk rekonstruēt tās izjūtas, kuras vispilnīgāk tas būtu guvis tīrās izziņas procesā (attiecīgo notikumu virkni novērojot klātienē). Manuprāt, ir nepamatoti sašaurināt cilvēku tiesības uz informāciju līdz tiesībām uz faktoloģiskiem datiem un pārējiem AL 6.pantā minētiem objektiem. Turklāt arī praksē arvien rodas lielas grūtības, nošķirot neaizsargātās idejas no aizsargātās formas, jo šāds iedalījums ir mākslīgs.

    Autortiesību un informācijas brīvības korelācijas problemātiku labi atklāj dažādu zinātnisko darbu ierobežotā pieejemība sabiedrībai. Tā, piemēram, ir ļoti jauki, ka autore ir izvietojusi savus rakstus, kas palīdz izprast autortiesību jautājumus, šajā mājaslapā, taču tas būtu prettiesīgi, ja izņēmuma tiesības uz šiem rakstiem, t.sk. tiesības tos padarīt pieejamus sabiedrībai (making available to the public) būtu nodotas izdevējam un viņš šādu publicēšanu autores mājas lapā nebūtu atļāvis. Turklāt paši izdevēji nereti ne vien nepadara rakstus/grāmatas pieejamus elektroniski, bet pat nenodrošina pietiekamu skaitu drukāto eksemplāru. Šo problemātiku nerisina arī CC licences, jo zinātniskie izdevumi diktē savus noteikumus, kurus praksē autori nevar grozīt (šajā jomā cerības rada Open Access idejas attīstība).

  • #9

    Autornica.lv (Thursday, 13 January 2011 18:55)

    Tādā gadījumā mēs nonāktu pie pilnīgi jauna darba jēdziena Autortiesību likuma izpratnē - vienlaicīgi gan šaurāka, gan aptverošāka kā tagad: darbs kā informācijas apkopojums. Tomēr, lai arī jaunas informācijas nodošana var būt viena no darba funkcijām, darbs nav tikai informācija. Tāpat arī radīšanas process, kas ir autora darba pamatā, neaprobežojas tikai ar domāšanu, tas ietver arī iztēli un fantāziju, varbūt pat sapņus. Atkārtošos, sakot, ka darbu aizsardzība ar autortiesībām ir paredzēta nevis tajā ietvertās informācijas dēļ, bet gan tās īpašās, oriģinālās un personiskās formas dēļ, kas ir autora jaunrades rezultāts. Tas, ka praksē laiku pa laikam rodas problēmas, nosakot, kas ir kas, nav nekas netipisks situācijām, kuras nav pakļautas automātiskam lēmumam, bet ir vērtējamas. Intelektuālā īpašuma tiesībām vispār ir raksturīgas ģenerālklauzulas kā novitāte (patentiem), atšķirtspēja (preču zīmēm), un to pareiza iztulkošana un piemērošana var prasīt zināmas pūles.

    Protams, ka autortiesību pārkvalificēšana par informācijas aizsardzības tiesībām būtu izdevīga darbu izmantotājiem. Kā izņēmums no principa par informācijas brīvu pieejamību, šīs tiesības būtu tulkojamas šauri - nevis autoru, bet darbu izmantotāju labā. Vienlaicīgi tas nozīmētu, ka visi izņēmumi no aizsardzības būtu tulkojami paplašināti. Neatbildēts gan paliek jautājums, kāpēc šo informāciju vispār būtu nepieciešams aizsargāt? Lai aizsargātu investīcijas? Tas savukārt paplašinātu aizsargājamo objektu loku, un mēs jau atkal atgrieztos pie Tevis minētās situācijas, ka "darbu lietotāji nav mierā ar informācijas ierobežošanu".

    Katrā ziņā, šķiet, esam vienoti atziņā, ka līdzšinējais regulējums nav sabalansēts un pietiekoši neņem vērā sabiedrības tiesības uz pieeju kultūrai, zinātnei un mākslai. Manā skatījumā problēma neslēpjas apstāklī, ka autortiesības tiek definētas kā īpašuma tiesības. Piešķirot autoram ekskluzīvās tiesības, tiek aizmirsts, ka jebkuram īpašumam ir arī sociāls raksturs un to nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Bez tam, vērtējot darba kvalitātes, autortiesību aizsardzība ne reti tiek piedēvēta objektiem, kas nemaz nav radošās darbības rezultāts un kas Autortiesību likuma izpratnē patiesībā būtu brīvi pieejami objekti.

  • #10

    Pars-pro-toto (Friday, 14 January 2011 18:21)

    Pastāvot dažādām izpratnēm par jēdzienu "informācija", ir neiespējami nonākt pie vienota kopsaucēja jautājumā, vai autortiesības ir tiesības uz informāciju, bet, kā jau Tu pamatoti norādīji, mēs "esam vienoti atziņā, ka līdzšinējais regulējums nav sabalansēts un pietiekoši neņem vērā sabiedrības tiesības uz pieeju kultūrai, zinātnei un mākslai". Pilnībā piekrītu arī tam, ka radīšanas process neaprobežojas tikai ar domāšanu (piemēri gan nav viennozīmīgi, jo iztēle, fantāzijas un, iespējams, arī sapņi var būt prāta darbības auglis). Tajā pašā laikā arī sajūtas tiek materializētas konkrētajā darbā, tās apstrādājot ar prātu un ietverot noteiktos jēdzienos, simbolos u.tml. Autora spēja uztvert sajūtas ("saskatīt" to, ko cits cilvēks nespētu saskatīt) un spēja tās precīzi un apjomīgi izpaust savā darbā, manā skatījumā, raksturo darba kvalitāti. Ja pirmā darbība (uztvere) var tikt veikta bez domāšanas palīdzības, tad otrā (citiem cilvēkiem uztveramas formas piešķiršana, radot materializēto darbu) nevar notikt bez domāšana procesa, kas turklāt var prasīt pat ļoti lielu intelektuālu piepūli (piemēram, autoram neskaitāmas reizes pārstrādājot literāro darbu, līdz tas atbilst autora priekšstatam).

    Attiecībā uz jauno pieeju (autortiesības kā tiesību uz informāciju aprobežojums) jāsaka, ka izņēmumi no aizsardzības nebūtu jātulko paplašināti, jo šādi izņēmumi vispār nebūtu vajadzīgi. Veidot izņēmumus no izņēmumiem nav veiksmīga juridiskā tehnika, kaut arī nenoliedzmi tā ir sastopama normat. tiesību aktos. Tāpat arī autortiesību aizsardzības mērķi (investīciju aizsardzība, taisnīgas atlīdzības par darbu radīšanu nodrošināšana autoriem, kā arī jaunu darbu radīšanas veicināšana) nemainītos, bet mainītos interpretācijas prezumpcija par labu sabiedrības interesēm. Manuprāt, šāda pavērsiena rezultātā ieguvēji būtu ne tikai darbu izmantotāji, bet arī autortiesību subjekti, jo autortiesības iegūtu leģitimizāciju, kura ir svarīgākais priekšnosacījums autortiesību ievērošanai. Atkārtošos sakot, ka tik ilgi, kamēr sabiedrība nenosodīs darbu prettiesisku izmantošanu, autortiesību aizsardzība būs vāja.

    Noslēdzot vēl piebildīšu, ka, piemēram, literāra darba nepublicēšana pietiekamā eksepmlāru skaitā, manuprāt, nevar atzīt par īpašuma izmantošanu "pretēji sabiedrības interesēm". Turklāt autortiesības satur arī nematisko komponenti (autora personiskās tiesības), kas līdzās virknei citu atšķirību no klasiskajām īpašuma tiesībām (terminēts tiesību raksturs, teritoriālais tiesību raksturs u.c.) liedz tās viennozīmīgi ierindot īpašuma tiesību kategorijā.

    Tu pamatoti norādi, ka "aizsardzība ne reti tiek piedēvēta objektiem, kas nemaz nav radošās darbības rezultāts". No sevis piebildīšu, ka ar starptautisko līgumu un ES direktīvu palīdzību tiek eksplicīti piešķirta autortiesiskā aizsardzība tādiem objektiem, kas citādi vairumā gadījumu nebūtu izturējuši jaunrades līmeņa kritērija pārbaudi (piemēram, datorprogrammas, datu bāzu veidotāju tiesību aizsardzība) un kuru aizsardzība, iespējams, būtu lietderīgāka rūpnieciskā īpašuma tiesību ietvaros vai arī vispār tikai konkurences tiesību ietvaros (vismaz B2B modelī).

  • #11

    Autornica.lv (Sunday, 16 January 2011 14:54)

    Lai radikāli mainītu autortiesību izpratni, definējot autortiesības kā izņēmuma tiesības uz informāciju, ir jāvienojas ne tikai par informācijas jēdzienu. Pirmām kārtām būtu jāatzīst, ka vispār ir tādas absolūtas, ikvienam piemītošas tiesības uz informāciju. Lieki teikt, ka tiesības uz informāciju tādā apjomā, kā tās šobrīd tiek saprastas konstitucionāli, attiecas uz vertikālām, nevis horizontālām attiecībām, proti, ir piemērojamas attiecībās ar valsti. Izmantojot Tevis piedāvāto informācijas definīciju (= prāta darba auglis plašā nozīmē), būtu jāatzīst, ka pastāv tiesības uz ikviena cilvēka domām, sajūtām un fantāzijām, tātad uz indivīda privāto dzīvi.

    Atgriežoties pie sākotnējā piemēra es neredzu, kā šāda sistēmas maiņa ietekmētu nelegālas failapmaiņas problēmu. Es arī nepiekrītu, ka autortiesībām trūktu leģitimizācijas. Nerunājot par pusaudžiem (un šo grupu tiešām nav vērts ņemt vērā, jo tajā vecumā autortiesības nav vienīgais ierobežojums, kas šķiet muļķīgs un nevajadzīgs), vairums cilvēku tomēr atzīst autortiesību nepieciešamību un pienesumu sabiedrības labumam. Problēmas rodas tieši atsevišķās konkrētās situācijās, kuru sakne nav autortiesību leģitimizācija, bet gan nesamērīgs un reizēm arī neskaidrs tiesību un pienākumu sadalījums. Tiesa, postpadomju valstīs autortiesību izpratne ir vājāka kā vecajās demokrātijas valstīs, taču tas lielā mērā ir saistīts ar tiesiskuma izpratni vispār.

    Runājot par nepamatotu autortiesību aizsardzības piešķiršanu, ar to tieši arī domāju datu bāzes un datorprogrammas, un tie, manuprāt, ir izcili piemēri tam, pie kā novestu Tevis piedāvātā autortiesību definīcijas maiņa. Paturot prātā pastāvošo industriju lobiju, ir naivi domāt, ka izņēmumi tiks ieviesti minimālā apjomā. Tieši pretēji, tas novestu pie vēl lielākiem ierobežojumiem pieejai informācijai, ja ņemam vērā arī Tavu apgalvojumu, ka "dalījums starp formu un saturu ir mākslīgs", tātad pēc "jaunās" izpratnes nevajadzīgs.

    Jautājums un argumenti par to, vai intelektuālā īpašuma tiesības var uzskatīt par īpašuma tiesībām, neskatoties uz atsevišķām atšķirīgām pazīmēm, ir gandrīz tikpat vecs kā pašas intelektuālā īpašuma tiesības. Nedomāju, ka mēs ar Tevi te divatā diskutējot, to atrisināsim :) Kā zināms, arī Latvijas tiesībzinātnieki šai jautājumā dalās divās frontēs, un labi, ka tā.

  • #12

    Pars-pro-toto (Sunday, 16 January 2011 18:01)

    Es nepiedāvāju atcelt autortiesības un nebūt neuzskatu tiesības uz citu cilvēku "domām, sajūtām un fantāzijām" par pamatotām un vajadzīgām, jo cilvēkam ir tiesības uz savas privātās dzīves aizsardzību un šīm tiesībām kā dabiskām tiesībām pamatoti ir konstitucionāls rangs. Tāpat autoram ir (un tā tam, manuprāt, arī jāpaliek) tiesības noteikt, vai savu darbu vispār izziņot vai nē. Turpretim tieši īpašumorientētā autortiesību doktrīna ir ar izteiktu tendenci mazināt autora personisko tiesību nozīmi vai pat pilnībā noliegt šīs tiesības (autora personiskās tiesības kā traucēklis autora mantisko tiesību brīvai civiltiesiskai apritei). Tajā pašā laikā nepieciešama un tuvākajā laikā aktuāla diskusija, manuprāt, ir diskusija par cilvēku tiesībām ne tikai uz ziņām, ofic. dok. u.tml. informāciju, bet arī uz citu cilvēka izglītībai un kultūras dzīvei nepieciešamu informāciju. Nepieciešamība pēc piekļuves nodrošināšanas šādai informācijai ir saskatāma vairākās doktrinārās un normatīvi tiesiski relevantās iniciatīvās (piemēram, manis jau minētajā Open Access teorijā, ES virzītajā projektā "The New Renaissance", t.s. brīvo licenču normatīvā atzīšana atsevišķu valstu normat. aktos). Vai šāda atzīšana notiks, paplašinot autortiesību izņēmumus (piem., atzīstot elektronisko bibliotēku darbības tiesiskumu, padarot zinātniskos darbus par izņēmumu no autortiesību aizsargājamiem darbiem, pret taisnīgu atlīdzību padarot pieejamus sabiedrībai nezināmu autoru darbus utt.) vai arī mainot pamatuzstādījumu par to, kas ir autortiesības, manuprāt, no praktiskā viedokļa (attiecīgās piekļuves kultūras dzīvei un cilvēka izglītībai nepieciešamajai informācijai nodrošināšanas viedokļa) spēlē ne pārāk nozīmīgu lomu, taču tajā pašā laikā bez autortiesību būtības analīzes un bez Tevis pieminētā strīda par to, vai intelektuālais īpašums ir īpašums, risināšanas nevar sniegt pamatotu atbildi uz jautājumu, ko tad autortiesībām būtu jāaizsargā un cik lielā mērā. Protams, ka viedokļi šajā jautājumā atšķiras, taču, domājams (cerams), katram autortiesību speciālistam šajā jautājumā ir savs argumentēts viedoklis, kuru man arī likās interesanti uzzināt no Tevis, iniciējot diskusiju ar mūžveco tēzi, ka informācija nevar būt par īpašuma objektu un nedaudz provokatīvu apgalvojumu, ka autortiesības ir tiesības uz noteikta veida informāciju.

  • #13

    Unabomberz (Monday, 17 January 2011 14:58)

    @autornica.lv

    Nebūt neuzskatu, ka "release date" ir vienīgais pirātisma iemesls. Protams, ka tas ir tikai viens neliels veicinātājs. Bet tieši no daudziem nelieliem pamudinājumiem bieži arī veidojas augstais pirātisma līmenis.

    Ja cilvēks mājās var filmu noskatīties DVDRIP kvalitātē brīdī kad filma uz lielā ekrāna viņa valstī būs tikai pēc divām nedēļām tas nenoliedzami ir pamudinājums uz pirātismu. Savukārt ja viņš pie filmas mājās tiek tikai CAMRIP kvalitātē vai TS kvalitātē, viņš tomēr izvēlas gūt baudījumu skatoties uz lielā ekrāna.

    Par alkoholismu :) varam analoģiju izvērst arī plašāk. Vai aizliegums tirgot alkoholu no 22-8 ir mazinājis alkohola patēriņu un alkoholismu valstī? Ne par kapeiku. Ka tik nav piepildījies paredzējums, ka puslitra gadījumā tiek paņemti divi litri, lai notekti neaptrūkstas.