Ko Latvijai nozīmē pievienošanās ACTA

 

Šodien žurnālā "Jurista Vārds" publicēts mans raksts "Intelektuālā īpašuma tiesības starptautiskā ietekmē", kurā analizēju, vai un kādas izmaiņas ACTA nolīguma dēļ nepieciešamas Latvijas likumos. 

 

Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma jeb ACTA parakstīšana šā gada 24.janvārī ir izsaukusi masveida ažiotāžu jo īpaši interneta lietotāju vidū. Atsevišķi aktīvisti jau paziņojuši par piketu pie Ministru Kabineta, lai apturētu ACTA ratificēšanu Latvijā. Pēc protestētāju domām nolīgums paredzot, ka ir jāizspiego cilvēki, lai nodrošinātu autortiesību aizsardzību. Sekas būšot pilnīga interneta kontrole un cenzūra. Var piekrist kritikai, ka par paredzēto pievienošanos nolīgumam sabiedrību varēja informēt laicīgāk, ņemot vērā, ka intelektuālā īpašuma tiesības aizvien vairāk ietekmē ikviena iedzīvotāja ikdienu. Iespējams, publiski apspriežot Latvijas pozīciju un mērķus intelektuālā īpašuma jomā, sabiedrības attieksme pret ACTA būtu citāda. Kā tiks apskatīts turpmākajā tekstā, ACTA noteikumi pamatā atbilst Latvijā spēkā esošajam regulējumam intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā. Nepretendējot uz izsmeļošu analīzi, jānorāda, ka atsevišķi jautājumi tomēr ir diskutējami un pat nesavietojami ar Latvijas tiesībās nostiprinātajiem principiem – pretēji Ekonomikas ministrijas viedoklim, ka ACTA rezultātā nekādas izmaiņas likumos nav nepieciešamas.

 

 

Lasīt rakstu "Intelektuālā īpašuma tiesības starptautiskā ietekmē".

 

(maksas resurss, viens raksts Ls 0.36)  

 

 

Write a comment

Comments: 3
  • #1

    Unabomberz (Tuesday, 07 February 2012 13:49)

    Magda, par to CPL 250.16.pantu un ACTA 11.pantu, kuri regulē tiesības uz informāciju. Tā jau ir, ka CPL prasa komerciālo mērogu pirmās daļas pirmajā punktā. Bet otrais punkts ir plašāks. Man domāt ISP var pabāzt apakšā, jo viņš sniedz interneta pieslēguma pakalpojumus komerciālā mērogā, un ar to ir pietiekami, lai no viņa izprasītu info par individuālo lietotāju.

    No praktiskās puses vienmēr jau paliek arī CPL 100.p. - komerciālā mēroga ierobežojumu vispār var apiet prasot nevis informāciju, bet pierādījumus pamatojoties uz CPL 100.p. Vismaz man praksē ir izdevies sajūgt 250.16. trešo daļu ar 100.pantu, tādā veidā, lai dabūtu informāciju no valsts iestādes, kuras rīcībā bija dati, un kuru atsevišķi zem 250.16.pirmās daļas nepabāzīsi.

    Te protams jāņem vērā, ka kamēr nebūs komerciālā mēroga, prasību tiesā celt vienkārši neatmaksāsies skatoties uz valsts nodevām vien (nemaz neskaitot advokāta izdevumus) :)

  • #2

    Autornica.lv (Tuesday, 07 February 2012 18:19)

    Interesants kāzuss. Katrā ziņā apsveicu ar rezultātu, jo pierādījumi un informācija nav viens un tas pats. Vismaz intuitīvi šķiet, ka tiesas lēmums nav biis pareizs, taču, neredzot nolēmumu, grūti spriest. Ja pareizi saprotu, tad shēma bija tāda: pieteikums par pagaidu aizsardzības līdzekli pret X un lūgums uzlikt par pienākumu iestādei Y izsniegt datus par X? Labāk atsūti man nolēmumu ;)

    Un vēl man šķiet, ka tā kā pierādījumu nodrošināšanu var veikt arī pirms prasības celšanas (kamēr pieprasīt info var galvenokārt iztiesāšanas gaitā, ar izņēmumiem), tad tiesai daudz stingrāk ir jāvērtē šāds pieteikums, lai nepieļautu situāciju, kad pierādījumu nodrošināšana tiek veikta tikai spiegošanas nolūkos.

    Par procesa ekonomiju tev taisnība, taču ir jau arī tāda lieta kā paraugprāvas. Šķiet, par to pašu RIAA cirkulēja informācija, ka tiesāšanās izdevumi ievērojami pārsnieguši piedzītos zaudējumus.

  • #3

    Unabomberz (Tuesday, 07 February 2012 20:36)

    Pierādījumi un informācija, protams, nav viens un tas pats, bet domāju, ka Tu piekritīsi, ka jebkura informācija (izņemot industriālās spiegošanas gadījumus) kuru puse vēlas saņemt, tās ieskatā ir pierādījums lietā.

    Abstrahējoties no konkrētā lēmuma - manuprāt sāls slēpjas CPL konstrukcijā, kurš (ar CPL 250.16 pantā iekļauto tiešo atsauci uz CPL 100.pantā noteikto vispārējo tiesību aizsardzības līdzekli) pieļauj tiesības uz informāciju procesuālajā stadijā pirms prasības celšanas īstenot plašāk nekā paša 250.16.panta ietvaros, jo tad tas notiek vispārējā nevis speciālā tiesību aizsardzības līdzekļa ietvaros. No vienas puses kā Tu pareizi minēji tas prasa no tiesas stingrāku vērtēšanu attiecībā uz pārkāpuma pirmšķietamo esamību, bet no otras puses – paplašina personu loku, no kurām var iegūt informāciju (CPL 250.16 trešā daļa nosaka, ka panta pirmajā un otrajā daļā minēto informāciju var pieprasīt CPL 100.panta ietvaros, t.i. parādās atsauce uz vispārējo normu un zūd CPL 250.16 uzliktais adresātu ierobežojums).

    Kamēr lieta vēl ir procesā, nolēmumi lai paliek miglā tīti, bet par vispārīgo risinājumu Tavs domu gājiens ir pareizs ;)